Pietura, kurā es izkāpu bagātāks

[46130924Participant]

Pirms gada es strādāju par autobusa šoferi. Maršruts Rīga – Bauska – Rīga. Divas reizes dienā, sešas dienas nedēļā. Kā jūs domājat, kāda ir autobusa šofera dzīve? Es pateikšu – tā ir gaidīšana. Gaidi, kamēr pasažieri iekāpj. Gaidi, kamēr izkāpj. Gaidi sarkano luksoforu. Gaidi nedēļas nogali. Gaidi, ka kaut kas mainīsies. Bet nekas nemainās. Tikai kilometri rit, un tev paliek arvien vairāk laika domāt par to, ko tu darīji nepareizi. Es biju šķīries, mans dēls dzīvoja pie bijušās sievas, un es viņu redzēju tikai katra mēneša pirmajā svētdienā. Viena diena mēnesī. Pārējais – pelēks autobuss un pelēks ceļš.

Kādu oktobra vakaru, atgriezies reisā, es aizgāju uz savu istabu (īrēju vienistabas dzīvoklīti Ziepniekkalnā) un nevarēju aizmigt. Kaut kas grauza. Varbūt vientulība. Varbūt nogurums. Varbūt apziņa, ka mana alga tikko pietiek īrei, mašīnai un pārtikai. Nezinu. Ap diviem naktī es paņēmu telefonu un sāku meklēt kaut ko, kas izsistu mani no šīs atkārtošanās. Sanācu uz vavada latvija. Atceros, ka pirmais, ko ieraudzīju, bija zils fons un zelta burti. Skaisti. Reģistrējos, ieliku divdesmit eiro.

Es nebiju spēlējis kazino nekad. Pat tos vecos automātus pie jūras, kur varēja iemest divus latus. Bet šis bija savādāk. Es izvēlējos spēli ar nosaukumu « Karaļa kronis ». Augļi, zvani, septītnieki. Vecais labais. Sāku griezt. Sākumā nekas. Desmit eiro pazuda. Vēl pieci. Palikuši pieci. Es jau gribēju beigt, kad mans pirksts pats nospieda vēl vienu reizi. Un trāpīja. Sieviete ekrānā sāka smieties, un manā kontā ieskaitījās četrdesmit eiro. Mani pārņēma tāda sajūta – it kā es būtu uzvarējis Olimpiādē. Smieklīgi, vai ne? Par četrdesmit eiro.

Bet tas nebija laimests. Laimests nāca vēlāk. Es izņēmu naudu un nopirku dēlam dāvanu – lego komplektu, kuru viņš bija lūdzis jau pusgadu. Kad to pasniedzu, viņš uz mani paskatījās tā, ka man salda sirds. « Tēt, tu esi foršs, » viņš teica. Tās bija tikai četras vārdi, bet tie maksāja vairāk par jebkuru džekpotu. Es sapratu, ka iespēja iepriecināt kādu no naudas, ko neesi plānojis, ir īpaša. Tā nav alga, kas jāskaita līdz mēneša beigām. Tā ir dāvana.

Es turpināju spēlēt. Bet ne katru dienu. Tikai tad, kad jutu, ka esmu mierīgs. Nevis izmisumā, bet gan priekā. Es atklāju, ka vavada latvija man ir kā atlīdzības mehānisms. Uzvaru – pērku dēlam kaut ko. Uzvaru vēl – aizvedu sevi uz kino. Zaudēju? Nekādu problēmu. Es zaudēju tikai to, ko biju gatavs pazaudēt. Apzināti. Tā ir atšķirība starp spēlētāju un atkarīgo. Es spēlēju, kad man ir labi. Atkarīgais spēlē, kad ir slikti, lai kļūtu labāk. Bet tad jau ir par vēlu.

Decembrī notika kaut kas, ko neatcerēšos visu mūžu. Es biju sakrājis vavada latvija kontā apmēram simt eiro no mazām uzvarām. Nolēmu izmēģināt kaut ko jaunu – rulešu tiešraidē. Tur dzīvs dīleris, īsta galds, īsta bumbiņa. Ieliku desmit eiro uz sarkano. Uzvarēju. Vēl desmit uz melno. Zaudēju. Tad visu atlikušo – astoņdesmit eiro – uz vienu ciparu. Ciparu 17. Kāpēc tieši 17? Tā bija mana dēla dzimšanas diena. Bumbiņa griezās. Es nedevu elpu. Bumbiņa apstājās. 17.

Astoņdesmit eiro pārvērtās divos tūkstošos astoņos simtos. Divi tūkstoši astoņi simti. Tu saproti? Es, autobusa šoferis ar netīru kreklu un nogurušām acīm, vienā vakarā uzvarēju vairāk nekā nopelnu divos mēnešos. Es nospiedu « izņemt » ar pirkstu, kas trīcēja kā apses lapa. Pēc desmit minūtēm nauda bija manā kontā. Es izslēdzu telefonu, ieliku to skapī un aizgāju gulēt. Nākamajā rītā pamodos ar sajūtu, ka viss bija sapnis. Bet tas nebija sapnis.

Ar to naudu es nopirku dēlam ziemas mēteli, jaunus apavus un to datoru, par kuru viņš sapņoja. Pārējo ieliku krājkasītē. Un tad es nopirku biļetes mums abiem uz cirku. Sēdējām tur, blakus, viņš smējās par klauniem, un es skatījos uz viņu un domāju – šis ir mans īstais laimests. Nevis divi tūkstoši astoņi simti, bet šī diena. Šī smieklu skaņa. Šī sajūta, ka esmu tēvs, nevis tikai šoferis.

Kopš tā laika pagājuši trīs mēneši. Es joprojām braucu ar autobusu Rīga – Bauska – Rīga. Joprojām ir pelēks ceļš un pelēkas dienas. Bet tagad man kabatā ir noslēpums. Par to, ka es, vienkāršs čalis, vienu reizi uzvarēju lielu naudu. Un neiztērēju to muļķībās. Es to iztērēju mīlestībā. Lai kādi būtu vavada latvija trūkumi, es tai esmu pateicīgs. Ne par naudu. Par atgādinājumu, ka pat pelēkākajā dzīvē var ienākt krāsa. Ja tikai tu nebaidies pagriezt to vienu reizi, kad tev ir maz kas zaudējams. Bet zini ko? Vissvarīgākais – es nekad neaizmirsu, kad apstāties. Un tāpēc es vēl joprojām smaidu, ieslēdzot autobusa dzinēju. Katru rītu.

[Auteur]

Messages