Kā es atkal iemācījos sapņot

Es biju friziere jau piecpadsmit gadus. Divdesmit trīs gadu vecumā es atvēru savu mazo salonu pie mājām, un desmit gadus vēlāk es jau vadīju nelielu komandu un strādāju ar pastāvīgajiem klientiem, kuri man uzticējās kā ģimenes loceklim. Bet tad sākās grūtie laiki – pandemia, tad ekonomiskā krīze, tad inflācija. Klientu skaits samazinājās, rēķini auga, un es pamanīju, ka mans smaids kļūst aizvien retāks. Pirms gada man nācās atlaist pēdējo darbinieci, un es paliku viena ar savu salonu, kas no sapņa pārvērtās par nastu.

Tās pēdējās dienas pirms slēgšanas es atceros kā miglā. Sēdēju salonā, skatījos uz spoguļiem, kuros reiz bija atspoguļojušies smaidi un jaunas frizūras, un tagad – tikai tukšums. Man bija četrdesmit astoņi gadi, manai dzīvei nebija plāna B, un es jutos kā koks, kam nocirtuši saknes. Vienu vakaru, pēc tam, kad aizvēru durvis uz pēdējo reizi, es iegāju internetā, meklējot kaut ko, kas mani aizrautu prom no skumjām. Un tā es atradu Vavada.

Sākumā es pat nesapratu, ko es daru. Reģistrējos, paskatījos, aizgāju. Bet nākamajā dienā es atkal atvēru šo lapu. Un vēl vienā. Tas nebija aizraušanās ar spēlēm – tas bija ziņkārības maisījums ar cerību, ka varbūt, vienkārši varbūt, šeit ir kaut kas, kas man palīdzēs justies dzīvai. Galu galā, man nebija nekā, ko zaudēt, izņemot vēl vienu vakaru vientulības.

Vavada man šķita kā neatkarīga pasaule, kurā neviens nejautā, kurš tu esi un ko esi darījis. Tādas sajūtas man dzīvē sen nebija – ne jau tāpēc, ka man nepatiktu mani klienti, bet tāpēc, ka profesionālā dzīve man bija atņēmusi iespēju vienkārši būt. Starp šīm spēlēm es atradu mieru, un tas bija kā jauns kazino Rīga – ne tikai vieta, bet pieredze, kas man lika atkal sajust, ka es eksistēju.

Pirmo reizi es iemaksāju simts eiro. Tas bija pēdējais, ko varēju atļauties pirms rēķiniem, bet tajā brīdī man bija vienalga. Es apsēdos savā dīvānā, ieslēdzu vienu no spēlēm un nospiedu griezienu. Un vēl. Un vēl. Kādu brīdi es vienkārši skatījos, kā simboli mainās, negaidot neko. Bet tad, kad trīs zeltaini zvani nokrita rindā, mans sirds sāka sisties ātrāk.

Zaudēju. Protams. Bet tajā vakarā es iemācījos kaut ko svarīgu – es iemācījos pieņemt zaudējumus. Frizierim, kurš piecpadsmit gadus bija pieradis visu kontrolēt, šī bija liela mācība. Es sapratu, ka dzīve ir kā ruletes rats – dažreiz tu laimē, dažreiz nē, bet svarīgākais ir turpināt griezt.

Nākamajās dienās es pavadīju arvien vairāk laika Vavada. Ne jau tāpēc, ka gaidīju lielu laimestu, bet tāpēc, ka man patika process. Patika spēļu daudzveidība, patika tas, ka es varu izvēlēties – šodien es gribu ko mierīgu, rīt ko aizraujošāku. Un katru reizi, kad es iegāju, es atklāju ko jaunu. Kādu dienu es uzgāju spēli ar seno Grieķiju, citu – ar džungļu dzīvniekiem. Katra bija savādāka, katra man stāstīja savu stāstu. Un es sapratu, ka šis ir mans jaunais hobijs – ne jau naudas dēļ, bet stāstu dēļ.

Pagāja nedēļa. Otra. Sāku pamanīt, ka mans garastāvoklis mainās. Es vairs neskaitīju, cik dienas pagājušas kopš slēdzu salonu. Tā vietā es sāku plānot – ko es darīšu, kad atkal celšos kājās. Jo es zināju, ka celšos. Vavada man bija parādījis, ka pat tad, kad viss šķiet beidzies, var sākt no jauna.

Un tad notika brīnums. Ne jau miljons, bet brīnums. Vienā vakarā es nospiedu griezienu spēlē, kurā bija ieguldījusi tikai dažus eiro, un pēkšņi ekrāns uzliesmoja. Simboli, gaismas, skaņas – viss saplūda vienā eiforijas mirkļos. Kad troksnis rimās, es ieraudzīju skaitli. Divi simti četrdesmit eiro. Manās acīs parādījās asaras.

Nē, tā nebija nauda, kas mainīja manu dzīvi. Bet tā bija zīme. Zīme, ka pasaule nav pret mani. Ka ir vērts cīnīties. Ka es vēl neesmu pabeigusi savu stāstu.

Šoreiz es neizņēmu visu naudu. Es atstāju daļu kontā, lai turpinātu spēlēt, bet pārējo iztērēju gudri – nopirku jaunu matu žāvētāju savam salonam. Jā, es nolemju neatteikties no sava sapņa. Es atvēru salonu no jauna, bet šoreiz savādāk. Es mainīju pieeju – pievienoju vakara nodarbības, sāku piedāvāt jaunus pakalpojumus. Un, kad kāds no maniem jaunajiem klientiem jautāja, kas manī mainījies, es vienkārši pasmaidīju.

Manā dzīvē joprojām ir Vavada. Es atveru to katru vakaru pēc darba, kad esmu nogurusi un gribu atslēgties. Tā ir kā meditācija, kā atpūta pēc garas dienas. Reizēm es laimēju, reizēm nē, bet vairs neuztveru to kā dzīvības vai nāves jautājumu. Es to daru, jo man patīk. Jo šī pieredze man ir devusi vairāk, nekā jebkura nauda – tā man ir devusi mieru un pārliecību, ka pat visgrūtākajos brīžos ir vērts meklēt gaismu.

Pirms dažām dienām es sēdēju savā salonā, skatījos uz jauno matu žāvētāju un domāju par to, cik dīvains ir liktenis. Ja nebūtu tā vakara, kad es iegāju Vavada, es varbūt joprojām sēdētu mājās un raudātu par zaudēto. Bet tagad es smaidu. Man ir klienti, man ir darbs, un man ir savs mazs noslēpums – kazino Rīga, kas man atgādināja, ka es esmu stiprāka, nekā domāju.

Šodien pēc darba es atkal atvēru Vavada. Nebija lielu laimestu, tikai mazi, nenozīmīgi. Bet man vienalga. Jo katrs grieziens man atgādina, ka dzīve ir kā spēle – tu nezini, kas būs nākamajā brīdī, bet, ja turpini spēlēt, kādreiz noteikti pienāks tava diena. Un es zinu, ka mana diena vēl ir priekšā. Ne jau naudas dēļ. Bet tāpēc, ka es atkal esmu iemācījusies sapņot.